SATURS

"Pašlaik – šķirti galdi" – Pols Kutirjē
"Neredzamais klosteris" – Pols Kutirjē
"Katru nakti es lūdzos" – patriarhs Atenagors
"Ja mums būtu jāizvēlas" – no Reuji diakoņu regulas

"Neapslāpējiet Garu!" – M.Savī
"Tāpēc, ka …" – mūža solījumi kopienā "Chemin Neuf"
"Upurēt – vai tā nav mīlestības valoda?" – Pols Kutirjē
Pasaka par mūri un dārzu – autors nezināms
Pasaka par dārznieku – autors nezināms
"Vairs nezinu" – Tomass Roberts

"Nāc, uzbūvēsim namu!" – Marti Hogens
"Doties ceļā – katru brīdi man vajadzēs riskēt" –
Pols Kutirjē

"…lai notiek ar mani pēc tava vārda" – Māte Terēze
"un viņai piedzima pirmdzimtais dēls…" – Māte Terēze
"Kungs, mēs sadalījām Tavas drēbes" – Olivjē Klemāns

vienības zīme, ir kļuvusi par sašķeltības zīmi! Kad Jēzus, mīlēdams savējos, viņus mīlēja līdz galam, Viņš tos sapulcēja augšistabas intimitātē savas agonijas un savas atpestījošās nāves priekšvakarā, lai viņiem dotu un atstātu lielo Svētā Vakarēdiena realitāti. Augstāko Mīlestības zīmi, tās Mīlestības, kas upurēsies, kas vieno ap vienu galdu, vienā mielastā, kurā Viņš atdod sevi pašu, Pestītājs un atpestītie, apustuļi un mēs visi! Pašlaik (..) šķirti

Neredzamais klosteris

Šis Vienotības neredzamais klosteris sastāv no dvēselēm, kas ir patiesi mēģinājušas sevi atvērt Svētā Gara liesmai un caur šo liesmu Viņa gaismai. Un šīm dvēselēm Svētais Gars varēja darīt zināmu, caur dziļāku izpratni, sāpīgo šķelšanās stāvokli kristiešu vidū, un kuros šī izpratne ir radījusi pastāvīgas ciešanas, kas veido ieradumu lūgties un nožēlot... Klostera vārds atbilst šai kopībai, jo ir vienas un tās pašas ciešanas, vēlmes, rūpes, tā pati garīgā darbība, kas ir nākusi no visām tautām. Klosteris nav nekas cits kā mājošana Kristū, lūdzoties par vienotību. (...)Šie cilvēki ir piedzīvojuši, ka Dievs vieno kristiešus vienā Mīlestībā pirms tos vienot vienā Ticībā.”

"Katru nakti es lūdzos par kristiešu vienotību"

Ja mums būtu jāizvēlas mūsu vieta
Kristus Miesā,
mēs nevēlamies būt ne acs,
ne roka, ne arī auss.
Kristus brīnišķīgi sakārto savu darbu un neviens nevar teikt:
“Es gribu būt šeit vai tur!”
Bet Viņš ļauj mums vēlēties.
Ja mēs, tātad, varam vēlēties,
mēs vēlamies būt par saitēm,
par apslēptām vietām, kur var savienoties visas daļas, lai mums varētu būt daļa pie Viņa miera,
šīs Baznīcas dziļumos,
kas ir Viņa Miesa.

No Reuji (Francija) diakoņu regulas

Mūža solījumi kopienā "Chemin Neuf"

“Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.”
(Jņ. 13:1)

Tāpēc, ka Jēzus pilnībā atdeva savu dzīvību, lai dotu dzīvību mums, mēs savukārt, apzinoties savu vājumu,
neatgriežami nododam savas dzīves.

Tāpēc, ka nav cita atrisinājuma attiecībā pret cilvēkiem, kuri cieš badu, kā dalīšanās, tāpēc, ka ar sapni par taisnīgāku un brālīgāku sabiedrību nepietiek,
no šā brīža mēs dalāmies ar to, kas mums pieder.

Tāpēc, ka mūsu bērniem patīk dzīvot kopībā un daudzi citi bērni ir nabadzīgi un kaili, mēs mantojumā gribam atstāt labākas pasaules ideālu un realitāti,
mēs izvēlamies dalīties ar savu mantojumu.

Tāpēc, ka, vai nu konsekrēti celibātā, vai laulības saitēs, mēs gribam dzīvot dzīvi saskaņā ar Dieva Mīlestību,
mēs paļaujamies uz brāļu un māsu palīdzību, lai augtu uzticībā.

Tāpēc, ka Patiesība ir nepārvērtējama un meli ir vispārēji izplatīti, tāpēc, ka Patiesība dara mūs brīvus,
mēs cenšamies būt patiesi viens pret otru.

Tāpēc, ka sašķeltība starp kristiešiem ir lielākais šķērslis evaņģelizācijai, tāpēc, ka mēs ticam Jēzus Kristus lūgšanai par vienotību: “Lai visi ir viens, lai pasaule ticētu,”
kopā pareizticīgie, protestanti, katoļi, vairs ilgāk nevilcinoties, sekojam pa pazemības ceļu, daloties ikdienas dzīvē.

Tāpēc, ka mēs gribam būt pieejami pļaujai, kas ir bagātīga, un tāpēc, ka Jēzus glābj pasauli caur savu paklausību,
mēs izvēlamies dzīvot paklausībā un padevībā cits citam.

Tāpēc, ka Svētā Gara spēks atbilst mūsu laika problēmām
un Dieva spēks triumfē pār mūsu vājumu,
mēs lūdzam Svētā Gara palīdzību.

Tāpēc, ka mēs mīlam cits citu, tāpēc, ka prieks ir uzvarošs,
mēs nododam savu dzīvi “Chemin Neuf” kopienā,
lai kalpotu Baznīcai un Kristiešu Vienotībai.

Kopienas "Chemin Neuf" locekļi
dod mūža solījumu.

"Es esmu gatavs!" apliecināja mūris.
Dienu pēc dienas bērni pārcēla akmeni pēc akmens. Viņiem vajadzēja laiku, daudz laika, jo, kad kāds mainās, tam vienmēr ir vajadzīgs laiks.

...Kādā jaukā dienā pāri platajai un dzidrajai upei pacēlās tilts! Tilts, kas bija visās pasaules krāsās. Tas visus ved pie dārza. Visus, kuri tur vēlas nokļūt...

Reiz bija kāds dārznieks.
Viņš laistīja un kopa
mazo izlīgšanas, miera
un vienotības sēkliņu.
Dārznieks bija ļoti noskumis –
viņam likās, ka sēkliņa nedīgst,
ka tas, ko viņš bija darījis,
nedod augļus.
Tomēr, ja viņš pagrieztos,
tad ieraudzītu, – sēkliņa,
ko viņš laistīja vienā pusē,
bija izaugusi kā
krāšņa puķe otrā pusē.
Tā ir miera un prieka puķe,
tā ir cerība.

Ar lielu dedzību un asarās
Eiropas ekumeniskās tikšanās laikā Strasbūrā (1982)
mācītājs TOMASS ROBERTSS (Thomas Roberts), sauca:

“Šodien vairs nezinu,
kādai Baznīcai es piederu!
Ja būt par luterāni nozīmē ticēt tikai žēlastībai,
tātad es esmu luterānis.
Ja ticēt Rakstu autoritātei nozīmē būt kalvinistam,
tātad es esmu kalvinists.
Ja ticēt svētumam nozīmē būt metodistam,
tātad es esmu metodists.
Ja ticēt uz Kristus atgriešanos nozīmē
būt par brāļu kopības locekli,
tātad es esmu tās loceklis.
Katrai Baznīcai ir vajadzīga citu
Baznīcu harizma.
Vai tas nav brīnišķīgi!
Tieši tur ir Svētā Gara patiesie brīnumi.
Es nevaru ticēt tam,
ka Dievs neatbildētu uz Jēzus lūgšanu:
“Lai visi ir viens,”
jo Jēzus pievieno:
“Kā Tu, Tēvs,
Manī un Es Tevī.”
Ak, vienotība! Tā jau eksistē, tā ir reāla,
tā ir Svētā Trīsvienība!”

Nāc, uzbūvēsim namu,
kur mīlestībai mājot
un visiem drošībā dzīvot.
Vietu, kur svētie un bērni rādītu,
kā sirdīm mācīties piedot.
Tas būs no cerībām, sapņiem un vīzijām,
no žēlastības velvēm un ticības akmeņiem;
Tur Kristus mīlestība būs pāri tam,
kas sadalīts:
ikviens te ir laipni gaidīts.

Nāc, uzbūvēsim namu,
kur pravieši runā
un vārdi ir stipri un patiesi;
kur Dieva bērni meklē un sapņo,
ka Dievs tur valdīs mūžīgi.
Te krusts būs liecība
un Dieva žēlastības zīme; 
ticu es Jēzum – mūsu mutes tad sacīs;
ikviens te ir laipni gaidīts.

Nāc, uzbūvēsim namu, kur rokas sastopas
pāri šķēršļiem un mūriem.
Tie dziedinās, spēcinās, kalpos un mācīs,
un dzīvos Vārdā, ko pazīs.
Tur izstumtam un svešniekam
būs Dieva tēla līdzība;
tad nebūsim vairs bailīgi:
ikviens te ir laipni gaidīts.

Nāc, uzbūvēsim namu,
kur katrs saukts vārdā
un dziesmas un vēstisdzirdamas,
kur katrs ir mīlēts, cienīts, mācīts un atzīts
kā vārds tajā lielajā Vārdā.
Tas būvēts no asarām, sāpēm un prieka,
ticības lūgšanām un slavas dziesmām.
Lai sludina tajā no klona
līdz spārēm: mēs tevi te gaidām!

Tādēļ, ka katru brīdi man vajadzēs izvēlēties,
katrā ceļu krustojumā.
Šī izvēle būs nepārtraukti manā priekšā,
kuras likme pakāpeniski paaugstināsies gadiem ritot – tā kā bērnība mani ved uz jaunību,
jaunība uz brieduma gadiem un brieduma gadi uz nāvi.
Tādēļ, ka, sākot no dzimšanas līdz pat nāvei
vajadzēs doties uz priekšu,
attīstīties, kļūt aizvien vairāk cilvēkam.
Kas būs šī izvēle, kas nepārtraukti atkārtosies?
Izvēle būs – noslēgties vai laipni uzņemt,
aizvērt acis vai tās atvērt.

Pols Kutirjē (Paul Couturier),
no grāmatas „Dinamisms un lojalitāte” (1945)

Cik daudz mēs varam mācīties no Jēzus mātes Marijas! Viņa bija tik pazemīga tāpēc, ka itin visā dzīvoja Dievam. Viņa bija pilna žēlastības, un viņa izmantoja to visvareno spēku, kas dzīvoja viņā, – Dieva žēlastību.

Pats brīnišķīgākais Marijas liktenī ir tas, ka tad, kad viņas dzīvē ienāca Jēzus, viņa uzreiz un ar skubu devās pie Elizabetes, Jāņa Kristītāja mātes. Evaņģēlijā mēs lasām, ka bērns Elizabetes klēpī spārdījās aiz prieka par pirmo saskarsmi ar Jēzu. Marija ļāva Dievam piepildīt sevi līdz malām: “...lai notiek ar mani pēc Tava vārda.” Tas nozīmē pilnīgu atdevību, un tāpēc pār viņu nāca žēlastība. Šo žēlastību viņa nodeva tālāk Jānim. Lūgsim Dievu, lai Viņš arī mūs izmanto un mēs ejam pasaulē tieši tagad, tieši tur, kur mēs dzīvojam, lai turpinātu vest cilvēku sirdis pie spēka avota – Jēzus!

Ikonas autori: Kaspars un Rūta Poikāni

Marija var mācīt mums klusumu, jo viņa visu uzglabā savā sirdī, – lūgšanu mūsu iekšējā klusumā, lūgšanu sirds klusībā.

Marija grib mums mācīt gatavību – viņa tūlīt devās kalpot Elizabetei. “Viņiem nav vīna,” viņa uzticējās Jēzum kāzās Kānā. Tāpat kā viņa apzināsimies arī mēs nabagu trūkumu un vajadzības – vai tās būtu garīgas, vai materiālas. Dosim – tieši tāpat kā Marija – augstsirdīgi to mīlestību un žēlastību, ko mēs paši esam saņēmuši.

Marija grib mums mācīt pazemību. Kaut viņa bija pilna žēlastības, viņa kļuva par Kunga kalponi. Viņa ir kā viena no mums, kas stāv krusta pakājē, grēciniece, kam nepieciešama izlīdzināšanās. Tāpat kā viņa iesim pie mirējiem, nabagiem, vientuļajiem un negribētajiem saskaņā ar to žēlastību, ko mēs paši esam saņēmuši. Nekautrēsimies, nedz arī būsim kūtri, ejot pazemības ceļus.

Kungs, Marija savā pazemībā mācījās pazīt Tavu visvareno gudrību. Kaut viņa bija apmulsusi no eņģeļa vēsts un bija neziņā par tās satura plašumu, viņa to uzņēma kā Kunga kalpone.

Kungs, bet kā ir ar mani?
Vai es klausos, ko Tu vēlies man sacīt, vai arī es esmu pārāk aizņemts ar to, ko runāju pats? Vai es meklēju, lai iepazītu Tavu nolūku pie manis, vai mani vairāk interesē pašam savi mērķi?

Kad es saņemu atbildes uz savām lūgšanām, vai tad es bēgu prom no tām, vai es nododu sevi Tavās rokās?
Kungs, Tavās rokās es ielieku savu garu!

Māte Terēze

Ik reizi, kad Jēzus gribēja parādīt savu mīlestību uz cilvēkiem, Viņš tika atraidīts. Kad Viņš vēl nebija piedzimis, Marija un Jāzeps taujāja pēc vienkārša mājokļa, bet viņiem nebija kur apmesties. Jēzus piedzima kā mazs, nožēlojams un bezpalīdzīgs bērniņš. Viņam tik ļoti vajadzēja visu to, ko var dot mīlestība.
Vai mēs esam gatavi Viņu pieņemt? Ja Jāzeps un Marija šodien meklētu vietu, kur iekārtot Jēzus silīti, vai viņi tad izvēlētos mūsu māju un visu, kas pie tās pieder?

OLIVJĒ KLEMĀNS (Olivier Clément)