Nr. 1/2010 (8) Nr. 1/2011 (9) Nr. 1/2012 (10) Nr. 1/2013 (11) Nr. 1/2014 (12)

 

Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama.
(Lk 2:19)

SATURS

"Pašlaik – šķirti galdi" – Pols Kutirjē
"Neredzamais klosteris" – Pols Kutirjē
"Katru nakti es lūdzos" – patriarhs Atenagors
"Ja mums būtu jāizvēlas" – no Reuji diakoņu regulas

"Neapslāpējiet Garu!" – M.Savī
"Tāpēc, ka …" – mūža solījumi kopienā "Chemin Neuf"
"Upurēt – vai tā nav mīlestības valoda?" – Pols Kutirjē
Pasaka par mūri un dārzu – autors nezināms
Pasaka par dārznieku – autors nezināms
"Vairs nezinu" – Tomass Roberts

"Nāc, uzbūvēsim namu!" – Marti Hogens
"Doties ceļā – katru brīdi man vajadzēs riskēt"
Pols Kutirjē

"…lai notiek ar mani pēc tava vārda" – Māte Terēze
"un viņai piedzima pirmdzimtais dēls…" – Māte Terēze
"Kungs, mēs sadalījām Tavas drēbes" – Olivjē Klemāns

 

"PAŠLAIK galdi ir šķirti, Svētais Vakarēdiens,

vienības zīme, ir kļuvusi par sašķeltības zīmi! Kad Jēzus, mīlēdams savējos, viņus mīlēja līdz galam, Viņš tos sapulcēja augšistabas intimitātē savas agonijas un savas atpestījošās nāves priekšvakarā, lai viņiem dotu un atstātu lielo Svētā Vakarēdiena realitāti. Augstāko Mīlestības zīmi, tās Mīlestības, kas upurēsies, kas vieno ap vienu galdu, vienā mielastā, kurā Viņš atdod sevi pašu, Pestītājs un atpestītie, apustuļi un mēs visi! Pašlaik (..) šķirti

galdi; Svētais Vakarēdiens, vienības zīme, vienotības zīme (..) kļuvusi par sašķeltības zīmi! Mēs pieskaramies ārkārtīgi asam kristiešu sadalītības punktam. Tā ir drāma, kas tik traģiski tiek izdzīvota starpkonfesionālo tikšanos laikā. Mēs lūdzam kopā, mēs savstarpēji atplaukstam brālīgajās tikšanās, mēs dzīvojam patiesā draudzībā, un, lūk, lai pielūgtu Kristu Viņa Mīlestības kulminācijas brīdī, vajag šķirties...”
 
Abats POLS KUTIRJĒ

_______________

Neredzamais klosteris

“Ja katru ceturtdienas vakaru, Zaļās Ceturtdienas iknedēļas piemiņai, arvien lielāks kristiešu pulks no visām konfesijām izveidotu ko līdzīgu tīklam pa visu zemi, kā plašu neredzamu klosteri, kur visi tiktu iekļauti Kristus lūgšanā par Vienotību, vai tā nebūtu kristiešu Vienotības ausma, kas nāktu pār pasauli? Vai šī nav tā attieksme – atklāta, dziļa, dedzīga, ko Tēvs gaida, lai realizētu redzamu Vienotību?

Šis Vienotības neredzamais klosteris sastāv no dvēselēm, kas ir patiesi mēģinājušas sevi atvērt Svētā Gara liesmai un caur šo liesmu Viņa gaismai. Un šīm dvēselēm Svētais Gars varēja darīt zināmu, caur dziļāku izpratni, sāpīgo šķelšanās stāvokli kristiešu vidū, un kuros šī izpratne ir radījusi pastāvīgas ciešanas, kas veido ieradumu lūgties un nožēlot... Klostera vārds atbilst šai kopībai, jo ir vienas un tās pašas ciešanas, vēlmes, rūpes, tā pati garīgā darbība, kas ir nākusi no visām tautām. Klosteris nav nekas cits kā mājošana Kristū, lūdzoties par vienotību. (...)Šie cilvēki ir piedzīvojuši, ka Dievs vieno kristiešus vienā Mīlestībā pirms tos vienot vienā Ticībā.”

Abats POLS KUTIRJĒ

_______________

"Katru nakti es lūdzos par kristiešu vienotību"

Katru nakti, reizēm pusnaktī,
Reizēm četros no rīta,
Es noeju dārzā,
Eju uz baznīcas narteksu.
Es aizdedzinu divas sveces
Dievmātes ikonas priekšā,
Un lūdzos par vienotību.

Kad tā notiks?
Vaicāts par pasaules beigām
Kristus atzīst savu, kā cilvēka, neziņu:
“Tikai Tēvs zina.
Viņa ziņā ir laiki un brīži.”

Tāpat ir attiecībā uz vienotību.
Nākotne ir Dievā.
Mūsu darbs ir sagatavot laiku.
Vienotība atnāks, tas būs brīnums,
Jauns brīnums vēsturē.
Kad? Mums vajag pašiem to sagatavot.
Tādēļ, ka brīnums ir kā Dievs:
vienmēr gaidāms.

 
Patriarhs ATENAGORS

_______________

Ja mums būtu jāizvēlas mūsu vieta
Kristus Miesā,
mēs nevēlamies būt ne acs,
ne roka, ne arī auss.
Kristus brīnišķīgi sakārto savu darbu un neviens nevar teikt:
“Es gribu būt šeit vai tur!”
Bet Viņš ļauj mums vēlēties.
Ja mēs, tātad, varam vēlēties,
mēs vēlamies būt par saitēm,
par apslēptām vietām, kur var savienoties visas daļas, lai mums varētu būt daļa pie Viņa miera,
šīs Baznīcas dziļumos,
kas ir Viņa Miesa.

No Reuji (Francija) diakoņu regulas

_______________

Neapslāpējiet garu! (1. Tes. 5:19)

 

Visi, protestanti, katoļi un pareizticīgie,
mēs esam brāļi: lūgsim piedošanu!
“Dieva Valstība ir tuvu klāt pienākusi”...
Ir laiks vienoties, iesim uz priekšu!

Pazemībā mēs vēlamies Dāvanu. Dievs ir apsolījis; Viņš dos, noteikti!
Brālīgus žestus, īstos patiesības vārdus...
Saglabāsim drosmi, būsim Tēva liecinieki!

Jā, patiešām ir laiks, laiks darboties kopā.
Un tomēr vajag arī ļaut mūs pārveidot.
Bībele to saka: “Ir laiks priekš visa!”
Laiks klusēt un laiks runāt.

Mūsu zemes kakofonijā
šodien pasaule cer uz mieru,
uz vārdu, patiesu un spēcīgu
no tiem, kas aicināti uz mīlestības diakoniju.

Ļausim sevi pārveidot, ir laiks piedot!
Dievs grib mums dot savu maigumu un žēlastību,
lai ar pacietību un ticību mūs mācītu
veidot dialogu, lai paplašinātu mūsu robežas.

Vai XXI gadsimtu mēs padarīsim par
Bābeles gadsimtu, kur viss sajauksies?
Vai par gadsimtu kā jaunus Vasarsvētkus,
kur Viņa Vārds brīvi izplatīsies?

 
M. SAVĪ (M. Savey)

_______________

Mūža solījumi kopienā "Chemin Neuf"

“Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.”
(Jņ. 13:1)

Tāpēc, ka Jēzus pilnībā atdeva savu dzīvību, lai dotu dzīvību mums, mēs savukārt, apzinoties savu vājumu,
neatgriežami nododam savas dzīves.

Tāpēc, ka nav cita atrisinājuma attiecībā pret cilvēkiem, kuri cieš badu, kā dalīšanās, tāpēc, ka ar sapni par taisnīgāku un brālīgāku sabiedrību nepietiek,
no šā brīža mēs dalāmies ar to, kas mums pieder.

Tāpēc, ka mūsu bērniem patīk dzīvot kopībā un daudzi citi bērni ir nabadzīgi un kaili, mēs mantojumā gribam atstāt labākas pasaules ideālu un realitāti,
mēs izvēlamies dalīties ar savu mantojumu.

Tāpēc, ka, vai nu konsekrēti celibātā, vai laulības saitēs, mēs gribam dzīvot dzīvi saskaņā ar Dieva Mīlestību,
mēs paļaujamies uz brāļu un māsu palīdzību, lai augtu uzticībā.

Tāpēc, ka Patiesība ir nepārvērtējama un meli ir vispārēji izplatīti, tāpēc, ka Patiesība dara mūs brīvus,
mēs cenšamies būt patiesi viens pret otru.

Tāpēc, ka sašķeltība starp kristiešiem ir lielākais šķērslis evaņģelizācijai, tāpēc, ka mēs ticam Jēzus Kristus lūgšanai par vienotību: “Lai visi ir viens, lai pasaule ticētu,”
kopā pareizticīgie, protestanti, katoļi, vairs ilgāk nevilcinoties, sekojam pa pazemības ceļu, daloties ikdienas dzīvē.

Tāpēc, ka mēs gribam būt pieejami pļaujai, kas ir bagātīga, un tāpēc, ka Jēzus glābj pasauli caur savu paklausību,
mēs izvēlamies dzīvot paklausībā un padevībā cits citam.

Tāpēc, ka Svētā Gara spēks atbilst mūsu laika problēmām
un Dieva spēks triumfē pār mūsu vājumu,
mēs lūdzam Svētā Gara palīdzību.

Tāpēc, ka mēs mīlam cits citu, tāpēc, ka prieks ir uzvarošs,
mēs nododam savu dzīvi “Chemin Neuf” kopienā,
lai kalpotu Baznīcai un Kristiešu Vienotībai.

Kopienas "Chemin Neuf" locekļi
dod mūža solījumu.

_______________

Upurēt – vai tā nav mīlestības valoda?

 

Dievam var pietikt ar šo upuri, bet Viņš var arī pieļaut, ka šis upuris īstenojas. Jā, bet kādā veidā? Vai Dievs liks mirt? Nē. Viņš ļaus mirt, lai gan bieži vien Viņš mūs glābj caur ļoti daudziem negaidītiem apstākļiem. Šie psiholoģiski negaidītie apstākļi aizvien pauž dievišķu un brīvu žēlastību. Vai Viņš neļāva mirt savam Dēlam pie Krusta cilvēku ļaunuma dēļ, ko Viņš nenovērsa? "Neviens dzīvību nav Man atņēmis," saka Kristus, "Es to atdodu pats no Sevis." Ko gan mēs varam vairāk upurēt par savu dzīvi? Upurēt – vai tā nav mīlestības valoda, dvēseles spēks? Dvēseles – šeit, šādas, dzīvas, ar savu īpašu veidolu, – lai izteiktu dziļu vēlēšanos kļūt par citu... paliekot tai pašai. "Kas savu dzīvību zaudē, tas to izglābs." Tomēr var notikt tā, ka Dievs paņem mūsu dzīvi un mums jāmirst priekšlaicīgā nāvē. Atšķirīgā no tās, kas dabīgi būtu pabeigusi mūsu eksistenci atbilstoši mūsu grēkiem: "Grēka alga ir nāve." Viņš paņemtu mūsu dzīvi tikai noslēpumainu iemeslu dēļ, Viņa lielākam godam, mūsu laimei. "Jūs, mazticīgie!" Kāpēc mums šaubīties? Viņš ir Tēvs un Viņš tāds paliek joprojām. Kāpēc šaubīties? Vai tāpēc, ka Viņš lūdz, lai mēs mīlestībā sniegtu savu augstāko liecību, lai liecinātu par savu paļāvību un bērna mīlestību?
POLS KUTIRJĒ

_______________

Pasaka par mūri un dārzu

 

Reiz bija kāds mūris, kāds ļoti liels, ļoti augsts un ļoti melns mūris. Mūris dzīvoja ļoti tuvu pie kādas upes, pie kādas platas un dzidras upes. Ar savām rokām mūris aptvēra kādu dārzu, kādu brīnišķīgu dārzu!
Šajā dārzā bija koki, lieli un mazi koki visās pasaules krāsās... Tur bija puķes, graciozas un kautrīgas, puķes visās pasaules krāsās... Tur bija putni, dziedoši un klusējoši, putni visās pasaules krāsās. Tur bija smaržas, maigas un spēcīgas, smaržas visās pasaules krāsās...
Mūris mīlēja dārzu. Tādēļ tas tik ļoti to uzmanīja. Neviens nekad šajā dārzā nevarēja iekļūt. Mūris to aizstāvēja. Ne jau tāpēc, ka būtu ļauns, bet gan tāpēc, ka to mīlēja. Viņš dārzu mīlēja, kā prata... Neviens viņam nekad nebija mācījis mīlēt...
Platas un caurspīdīgas upes pretējā pusē atradās kāds ciemats, kurā dzīvoja vīrieši, sievietes un bērni. Bērni vēlējās iepazīt un iemācīties mīlēt šo dārzu! Kādu dienu tie pagatavoja plostu, šķērsoja upi un nonāca mūra pakājē. Mūris sataisīja visbriesmīgāko sejas izteiksmi, kādu vien prata, jo viņš nevēlējās bērnus ielaist. Bērni visu vienmēr sasmērē, sabojā, viņš domāja. Nē, viņš nekad tos nelaidīs iekšā!
Dārza sirds sitās ļoti strauji. Viņš tik ļoti vēlējās, lai bērni pie viņa ienāktu... Bērni šīs gaidas un cerības juta. Tādēļ tie vēlējās pārrāpties pār mūri. Taču mūris domāja, ka viņa draugam dārzam draud briesmas, un ļoti nocietinājās. Bērni viens pēc otra nokrita zemē, daži nobrāza ceļus. Tā nu viņi raudādami devās pāri platajai un saduļķotajai upei mājup.
Pienāca vakars. Nākamajā rītā, kad uzausa saule, mūris pamanīja, ka dārzs – koki, puķes, augļi, putni un smaržas, viss – bija pazaudējis krāsas. Dārzs bija apmācies, valdīja liels klusums. Liels klusums, pilns bēdu un asaru... Mūris bija apmulsis un nesaprata, kas noticis. Viņš jautāja dārzam: "Kādēļ tev nav krāsu?"
"Mana sirds ir slima... Man vairs nav prieka dzīvot," čukstēja dārzs.
"Kādēļ?" atkārtoja mūris.
Šoreiz dārzs klusēja. Mūris domāja un domāja, kādēļ viņa draugs dārzs vairs nespēj priecāties par dzīvi... Viņam bija bail atklāt iemeslu.
Platā un saduļķotā upe viņam jautāja: "Vai tu dārzu mīli?"
"Jā," atbildēja mūris, "es viņu mīlu!"
"Kādēļ tad," turpināja upe, "tu viņu ieslogi? Vai tu domā, ka kāds var būt laimīgs, ja tam jādzīvo ieslodzītam? Vai tu domā, ka mīlēt nozīmē draugus ieslodzīt, lai tos nevajadzētu dalīt ar citiem?"
Mūris neko neteica. Viņš jutās ļoti slikti un sāka klusi raudāt. Viņš jautāja upei: "Vai mans draugs dārzs spēs man piedot?"
"Protams, dārzs tevi pārāk mīl, lai uz tevi ļaunotos! Taču, ja tu vēlies, lai viņš atveseļojas, tev ir plaši jāatveras un jāļauj citiem ienākt!"
Mūris centās atvērties... Taču viņš tik ilgi bija bijis aizslēgts, ka viens to nespēja. Tādēļ viņš ilgi raudāja, ļoti ilgi...
Krastā stāvēja bērni un redzēja mūri raudam... Viņi saprata, kas noticis. Bērni vienmēr visu piedod, tāpēc viņi nolēma mūrim palīdzēt... Viņi šķērsoja plato un saduļķoto upi, sasniedza mūra pakāji un ar savām maigajām rokām palīdzēja mūrim atvērties.
Mūris atvērās... Tas bija ļoti sāpīgi. Bet tas ir normāli. Kad mēs atveramies, tas vienmēr mazliet sāp...
Tā bērni ienāca dārzā. Ar lielām otām, ar prieka, maiguma un piedošanas pilniem traukiem viņi dārzam, kokiem, augļiem, putniem un smaržām atdeva atpakaļ visas pasaules krāsas. Kopš tā laika mūris palika vaļā. Bērni ļoti bieži šķērsoja plato un dzidro upi, lai nokļūtu pie abiem saviem draugiem mūra un dārza. Laiks ritēja laimīgi un mierīgi.
Reiz kādu rītu bērni atnākuši ieraudzīja, ka mūris raud.
"Kādēļ tu raudi?"
"Es vairs nevēlos būt mūris, taču nezinu, kā varētu to mainīt...""Mēs tev palīdzēsim," teica bērni. "Taču tev jāzina, ka tas sāpēs. Kad mēs maināmies, kad mēs augam, tas vienmēr mazliet sāp... Tev mums ir jāuzticas!"

"Es esmu gatavs!" apliecināja mūris.
Dienu pēc dienas bērni pārcēla akmeni pēc akmens. Viņiem vajadzēja laiku, daudz laika, jo, kad kāds mainās, tam vienmēr ir vajadzīgs laiks.

...Kādā jaukā dienā pāri platajai un dzidrajai upei pacēlās tilts! Tilts, kas bija visās pasaules krāsās. Tas visus ved pie dārza. Visus, kuri tur vēlas nokļūt...

Autors nezināms.
Unas Torsteres ilustrācijas.

_______________

Pasaka par dārznieku

Reiz bija kāds dārznieks.
Viņš laistīja un kopa
mazo izlīgšanas, miera
un vienotības sēkliņu.
Dārznieks bija ļoti noskumis –
viņam likās, ka sēkliņa nedīgst,
ka tas, ko viņš bija darījis,
nedod augļus.
Tomēr, ja viņš pagrieztos,
tad ieraudzītu, – sēkliņa,
ko viņš laistīja vienā pusē,
bija izaugusi kā
krāšņa puķe otrā pusē.
Tā ir miera un prieka puķe,
tā ir cerība.

 
Autors nezināms.
Unas Torsteres ilustrācija

_______________

Vairs nezinu

Ar lielu dedzību un asarās
Eiropas ekumeniskās tikšanās laikā Strasbūrā (1982)
mācītājs TOMASS ROBERTSS (Thomas Roberts), sauca:

“Šodien vairs nezinu,
kādai Baznīcai es piederu!
Ja būt par luterāni nozīmē ticēt tikai žēlastībai,
tātad es esmu luterānis.
Ja ticēt Rakstu autoritātei nozīmē būt kalvinistam,
tātad es esmu kalvinists.
Ja ticēt svētumam nozīmē būt metodistam,
tātad es esmu metodists.
Ja ticēt uz Kristus atgriešanos nozīmē
būt par brāļu kopības locekli,
tātad es esmu tās loceklis.
Katrai Baznīcai ir vajadzīga citu
Baznīcu harizma.
Vai tas nav brīnišķīgi!
Tieši tur ir Svētā Gara patiesie brīnumi.
Es nevaru ticēt tam,
ka Dievs neatbildētu uz Jēzus lūgšanu:
“Lai visi ir viens,”
jo Jēzus pievieno:
“Kā Tu, Tēvs,
Manī un Es Tevī.”
Ak, vienotība! Tā jau eksistē, tā ir reāla,
tā ir Svētā Trīsvienība!”

_______________

Nāc, uzbūvēsim namu!

Nāc, uzbūvēsim namu,
kur mīlestībai mājot
un visiem drošībā dzīvot.
Vietu, kur svētie un bērni rādītu,
kā sirdīm mācīties piedot.
Tas būs no cerībām, sapņiem un vīzijām,
no žēlastības velvēm un ticības akmeņiem;
Tur Kristus mīlestība būs pāri tam,
kas sadalīts:
ikviens te ir laipni gaidīts.

Nāc, uzbūvēsim namu,
kur pravieši runā
un vārdi ir stipri un patiesi;
kur Dieva bērni meklē un sapņo,
ka Dievs tur valdīs mūžīgi.
Te krusts būs liecība
un Dieva žēlastības zīme; 
ticu es Jēzum – mūsu mutes tad sacīs;
ikviens te ir laipni gaidīts.

Nāc, uzbūvēsim namu, kur rokas sastopas
pāri šķēršļiem un mūriem.
Tie dziedinās, spēcinās, kalpos un mācīs,
un dzīvos Vārdā, ko pazīs.
Tur izstumtam un svešniekam
būs Dieva tēla līdzība;
tad nebūsim vairs bailīgi:
ikviens te ir laipni gaidīts.

Nāc, uzbūvēsim namu,
kur katrs saukts vārdā
un dziesmas un vēstisdzirdamas,
kur katrs ir mīlēts, cienīts, mācīts un atzīts
kā vārds tajā lielajā Vārdā.
Tas būvēts no asarām, sāpēm un prieka,
ticības lūgšanām un slavas dziesmām.
Lai sludina tajā no klona
līdz spārēm: mēs tevi te gaidām!

Nāc, uzbūvēsim namu,
kur mīlestība sastopas
ūdenī, vīnā un kviešos;
tur banketa zāle uz zemes svētas,
kur miers un taisnība tiekas.
Tur mīlestība no Dieva caur Dēlu
atklājas laikā un telpā,
caur dalību Kristū katrs brīvs nu ir darīts;
ikviens te ir laipni gaidīts.
 

MARTI HOGENS (Marty Haugen)
Tulkojums no angļu valodas.

_______________

Doties ceļā –
katru brīdi man vajadzēs riskēt...

Tādēļ, ka katru brīdi man vajadzēs izvēlēties,
katrā ceļu krustojumā.
Šī izvēle būs nepārtraukti manā priekšā,
kuras likme pakāpeniski paaugstināsies gadiem ritot – tā kā bērnība mani ved uz jaunību,
jaunība uz brieduma gadiem un brieduma gadi uz nāvi.
Tādēļ, ka, sākot no dzimšanas līdz pat nāvei
vajadzēs doties uz priekšu,
attīstīties, kļūt aizvien vairāk cilvēkam.
Kas būs šī izvēle, kas nepārtraukti atkārtosies?
Izvēle būs – noslēgties vai laipni uzņemt,
aizvērt acis vai tās atvērt.


Pols Kutirjē (Paul Couturier),
no grāmatas „Dinamisms un lojalitāte” (1945)

Foto Linda Straume

_______________

“...lai notiek ar mani pēc tava vārda.”
(Lk. 1:38)

Cik daudz mēs varam mācīties no Jēzus mātes Marijas! Viņa bija tik pazemīga tāpēc, ka itin visā dzīvoja Dievam. Viņa bija pilna žēlastības, un viņa izmantoja to visvareno spēku, kas dzīvoja viņā, – Dieva žēlastību.

Pats brīnišķīgākais Marijas liktenī ir tas, ka tad, kad viņas dzīvē ienāca Jēzus, viņa uzreiz un ar skubu devās pie Elizabetes, Jāņa Kristītāja mātes. Evaņģēlijā mēs lasām, ka bērns Elizabetes klēpī spārdījās aiz prieka par pirmo saskarsmi ar Jēzu. Marija ļāva Dievam piepildīt sevi līdz malām: “...lai notiek ar mani pēc Tava vārda.” Tas nozīmē pilnīgu atdevību, un tāpēc pār viņu nāca žēlastība. Šo žēlastību viņa nodeva tālāk Jānim. Lūgsim Dievu, lai Viņš arī mūs izmanto un mēs ejam pasaulē tieši tagad, tieši tur, kur mēs dzīvojam, lai turpinātu vest cilvēku sirdis pie spēka avota – Jēzus!



Ikonas autori: Kaspars un Rūta Poikāni

Marija var mācīt mums klusumu, jo viņa visu uzglabā savā sirdī, – lūgšanu mūsu iekšējā klusumā, lūgšanu sirds klusībā.

Marija grib mums mācīt gatavību – viņa tūlīt devās kalpot Elizabetei. “Viņiem nav vīna,” viņa uzticējās Jēzum kāzās Kānā. Tāpat kā viņa apzināsimies arī mēs nabagu trūkumu un vajadzības – vai tās būtu garīgas, vai materiālas. Dosim – tieši tāpat kā Marija – augstsirdīgi to mīlestību un žēlastību, ko mēs paši esam saņēmuši.

Marija grib mums mācīt pazemību. Kaut viņa bija pilna žēlastības, viņa kļuva par Kunga kalponi. Viņa ir kā viena no mums, kas stāv krusta pakājē, grēciniece, kam nepieciešama izlīdzināšanās. Tāpat kā viņa iesim pie mirējiem, nabagiem, vientuļajiem un negribētajiem saskaņā ar to žēlastību, ko mēs paši esam saņēmuši. Nekautrēsimies, nedz arī būsim kūtri, ejot pazemības ceļus.

Kungs, Marija savā pazemībā mācījās pazīt Tavu visvareno gudrību. Kaut viņa bija apmulsusi no eņģeļa vēsts un bija neziņā par tās satura plašumu, viņa to uzņēma kā Kunga kalpone.

Kungs, bet kā ir ar mani?
Vai es klausos, ko Tu vēlies man sacīt, vai arī es esmu pārāk aizņemts ar to, ko runāju pats? Vai es meklēju, lai iepazītu Tavu nolūku pie manis, vai mani vairāk interesē pašam savi mērķi?

Kad es saņemu atbildes uz savām lūgšanām, vai tad es bēgu prom no tām, vai es nododu sevi Tavās rokās?
Kungs, Tavās rokās es ielieku savu garu!

Māte Terēze

_______________

“Un viņai piedzima pirmdzimtais dēls, un viņa to ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija telpas tai mājvietā.” (Lk. 2:7)

Ik reizi, kad Jēzus gribēja parādīt savu mīlestību uz cilvēkiem, Viņš tika atraidīts. Kad Viņš vēl nebija piedzimis, Marija un Jāzeps taujāja pēc vienkārša mājokļa, bet viņiem nebija kur apmesties. Jēzus piedzima kā mazs, nožēlojams un bezpalīdzīgs bērniņš. Viņam tik ļoti vajadzēja visu to, ko var dot mīlestība.
Vai mēs esam gatavi Viņu pieņemt? Ja Jāzeps un Marija šodien meklētu vietu, kur iekārtot Jēzus silīti, vai viņi tad izvēlētos mūsu māju un visu, kas pie tās pieder?

Šodien pasaulē ir daudz grūtuma. Es domāju, ka laba tiesa cēloņu tam ir neatrastas mājas. Mūsu pasaule tik bezgalīgi cieš tādēļ, ka mājās nevalda miers. Ģimenē nevalda miers. Mums ir tūkstošiem un tūkstošiem izpostītu māju. Mums nepieciešams padarīt savas mājas par neierobežotu žēlsirdības un piedošanas centru un tādējādi radīt telpu dvēseles mieram.
Padari savu māju un savu ģimeni par jaunu Nācareti, kur valda mīlestība, dvēseles miers, prieks un kopā turēšanās, jo mīlestība sākas ar mājām.
Māte Terēze
No gr. “Sirds klusās lūgšanas”, LELB, 1992

_______________

Kungs, mēs sadalījām Tavas drēbes
Pasaule ieslīga tumsā.
Tomēr tā neuzdrošinājās sadalīt vienā gabalā izausto tērpu.
Bet mēs, kristieši, ko darām mēs?
Pie Krustā sistā kājām esot?
Mēs strīdamies par Kristus tērpu un sniedzam Jēzum
ne jau biķeri, kurā visi dalītos,
bet mūsu sašķeltības etiķi.
Vienā gabalā izausto tērpu Kristū, Svētā Gara Baznīcu,
to nevar saplēst.
Svētie, taisnīgie un mocekļi,
dzīvības un skaistuma radītāji,
taisnības vārdā vajātie
nemitīgi atjauno tās gaismas audumu.
Kungs, mēs sadalījām savā starpā Tavas drēbes,
mēs tās izsvaidījām uz austrumiem un uz rietumiem,
uz ziemeļiem un uz dienvidiem.
Palīdzi mums saprast,
ka viedokļu dažādība
nesašķeļ gaismu.
Noslēpumainā veidā tērps paliek vienā gabalā.
Svēto sadraudzība un grēcinieki ir saistīti.
Atļauj mums to atklāt
Tava Krusta pakājē,
nevis nenovīdībā, kas šķir,
bet mīlestībā uz Ciešanu Cilvēku,
uz visiem, kas cieš.

OLIVJĒ KLEMĀNS (Olivier Clément)

Olivjē Klemāns pēc pāvesta Jāņa Pāvila II lūguma sagatavoja šo meditāciju-lūgšanu
1998. gada Lielās Piektdienas Krusta ceļam Kolizejā.
Tulkojums no franču valodas. Attēls: Jacopo Robusti. Crocifissione, 1565.